Tātad mēs pārcēlāmies Dardanelu šauruma otrā pusē – uz Gelibolu pilsētu, kas ir apmēram divreiz lielāka par Lapseki. Prāmis gāja nemaz ne tik maz – Sergejs saka, kādas 50 minūtes.
Gelibolu iegājām veikalā un iepirkām produktus. Starp citu, es beidzot atradu rožlapiņu ievārījumu un naturālo jogurtu, par kuru ziņoja citi velo ceļotāji savos stāstos. Naturālais – ne tādā nozīmē, ka pa taisno no govs, bet tādā nozīmē, ka vienkārši balts, bez aromatizētājiem un krāsvielām. Pie mums arī tāds tiek pārdots, bet reti, un pie viņiem — veseliem spaiņiem līdz pat 5 kg lielumā. Mēs, neskaitot citus krājumus, tādu 2.250 kg lielo baļļu arī iegādājāmies, pēc mana uzstājuma. Kā jau minēju, nav nemaz tik vienkārši pierunāt cīņubiedrus uz kaut ko – viņus mūždien apmierina status quo. Man turpretī vienmēr gribas kaut ko jaunu un oriģinālu – citādi kāpēc vispār kaut kur braukt?
Kas attiecas uz rožlapiņu ievārījumu, to Turcijā nopirkt nav grūti. Vispār cenas veikalos es īpaši neatceros, bet tās ir zemākas par mūsējām apmēram par trešdaļu, bet dažreiz pat uz pusi. Zinu tikai to, ka 250 gramu ievārījuma burciņu es Stambulā nopirku par 3 lirām, tas ir, 1 latu. Garša tam atgādina šķidro roku ziepju smaržu. Kopumā nav slikti, bet, saprotams, gaumes lieta. Ievārījums ir šķebinoši salds, tāpēc labāk to iejaukt jogurtā un ēst kopā ar baltmaizi, kuru mēs arī nopirkām, un pat dažādu veidu. Ļoti interesanta detaļa – maize Turcijā atrodas pie izejas, turklāt aiz kases. Šķiet, ka tas izdarīts pircēju ērtībām – viņi var fiksi ieskriet pa izejas durvīm, nopirkt maizi un notīties. Kamēr mēs iepirkām provīziju, Igoru (stūrmani), pēc viņa vārdiem, mēģināja apšmaukt saldējuma pārdevējs, neiedodot atlikumu no 20 lirām, tas ir, 7 latiem. Labi vēl, ka saldējums izrādījās garšīgs.
1914. gadā Lielbritānijas un Francijas jūras kara spēki mēģināja ieņemt Čanakkali, Gelibolu un piegulošo šauruma teritoriju, lai turpinājumā organizētu uzbrukumu Stambulai. Uzbrukums tika izplānots kā pēkšņs – vajadzēja krasi novājināt Turciju kā Vācijas sabiedroto – tas teorētiski būtu palīdzējis Krievijai koncentrēt spēkus tikai uz Vāciju, ja es pareizi saprotu.
Zibenskarš neizdevās - neskatoties uz milzīgiem zaudējumiem no abām pusēm, turki nosargāja šaurumu. Nelielā 10x30 km pleķītī dažu gadu laikā krita 300 tūkstoši cilvēku.
Aizsardzību komandēja neviens cits kā tolaik maz kam pazīstamais Mustafa Kemals. Tieši tur viņš pateica to pašu frāzi: “Es nepavēlu jums cīnīties, es pavēlu jums mirt”. Kas interesanti, apakšpulkvedis Huseins Avni pavēli izpildīja – viss pulks pilnībā tika iznīcināts šauruma aizstāvēšanas laikā. Neskatoties uz to, ka Mustafa pamatīgi pārsniedza savas pilnvaras un pārkāpa pavēles, bet varbūt tieši pateicoties tam, pēc kampaņas viņam tika piešķirts pašā tituls. No šī brīža viņš kļūst par nacionālo varoni un rezultātā izveido to pašu Turcijas valsti, ko mēs vērojam tagad.
Pēc iepirkšanās mēs turpinājām ceļojumu. Gan pēc kartes, gan pēc stūrmaņa Igora GPS mums vajadzēja braukt gar jūru pa reģionālo ceļu. Mēs to atradām bez īpašām problēmām. Pa ceļam gan sargi būdiņās māja mums ar automātiem, lai mēs braucam garām un neaizkavējamies. Militāristu Turcijā ir ļoti daudz, un puse vietu, kur viņi stāv, nosauktas par godu Ataturkam.
Lai nu kā tur būtu, no pilsētas mēs tikām ārā, bet ceļš jau no paša sākuma uzticību neviesa – izdangāts lauku zemes ceļš ar asfalta paliekām. Kamēr abi Igori neizpratnē pētīja karti un GPS, pārliecinoties, ka tas tiešām ir tas pats ceļš, es aprunājos ar vietējiem onkuļiem, kas stāvēja pie ekskavatora, kurš raka dīķi (skat. foto).
Vietējie, kā parasti, bija labvēlīgi un nezināja ne vārda angliski. Tā ka man nācās kā parasti piepūlēt smadzenes un nojaust, ka “onbeš – jarmi kilometr, javaš javaš” nozīmē “15-20 km, ļoti lēnām”. Ar to viņi domāja vietu, kur šī brīža zemes ceļš savienojas ar lielisku maģistrāli, kuru mēs pat redzējām no vietas, kur tobrīd atradāmies. Bet ka būs lēnām – tas bija skaidrs, taču mēs vēl nenojautām, kur esam iekūlušies.
Proti – ceļš drīz vien pārvērtās stīgrā māla zampā. Man pieredzes ir maz, tāpēc es kaut ko tādu agrāk nebiju sastapis. Un lūk – tas nav ceļš, un tie nav dubļi – tās ir vienkārši šausmas. Pa tiem ne tikai pabraukt nav iespējams – pat paiet un stumt ričuku. Dubļi blīvi aplīp ap riteni un neļauj tam griezties vispār, bet pa ceļam lauž dubļusargus, velosensorus un visu citu, kam pieskaras. Lieta tāda, ka pēc konsistences un cietības tie ir kā cietējošs cements, bet nemaz ne kā zeme. Tieši te man atteica velodatora sensors. Beigās gājām mēs nevis pa dubļiem, bet blakus pa zāli – vai arī kaut kā stiepām ričukus pāri peļķēm. Citādi nākas tīrīt riteni ik pēc 5 metriem, tas ir, ātrums nokrītas vairs ne līdz gājējam, bet gan līdz bruņurupucim.
Vispār, tas laikam atgādina kroskantriju, dērtu un citas tamlīdzīgas velodisciplīnas. Es neorientējos, bet cilvēki it kā speciāli brauc tādā pamīcīties. Bet mēs jau esam tūristi-botāniķi ar somām, kas nedēļas laikā nobrauc nemaz ne mazu ciparu, un tāpēc esam šosejas cienītāji.
Vispār, lai gan ekspīrienss ar dubļiem ir skarbs, tomēr interesants. Man sakarā ar to pat sāka veidoties teorija. Sākumā, otrajā dienā, mums bija pārbaudījums ar lietu. Tagad lūk – ar zemi. Ja ņem vērā, ka vējš arī pastāvīgi bija ne no mazajiem, lai gan ne arī šausmīgs, bilde zīmējas skaidra. Ir 4 alķīmiskās stihijas, un mums tās visas jāiziet – tikai viens biedē, kas tad būs ar uguni? Nemaz negribas braukt cauri liesmām, pat ja tās metaforiski izpaudīsies kā karsta saule.
Bet pagaidām mēs vēl cīnāmies ar dubļiem, toties pa malām mums ir divas jūras. Pa labi – Marmora, bet pa kreisi – Egejas. Lūk, jūs dzīvē no viena punkta esat redzējuši divas jūras? Bet mēs tagad jā.
Vārdu sakot, mākoņi sabiezēja, dubļi, gluži pretēji, kļuva šķidrāki, bet mums kļuva neomulīgi. Sāka atskanēt balsis, kas aģitēja paslēpties kārtējā noplukušajā šķūnī bez logiem un durvīm, taču vairākums nolēma, ka jāturpina ceļš.
Argumentācija vienkārša – laika līdz vakaram vēl atliku likām, bet ja sāks līt, dubļi izmirks tā, ka mēs te līdz rītam arī paliksim. Vēl jo vairāk tāpēc, ka līdz asfaltam vajadzētu būt pavisam nedaudz.
Un te notika brīnums – sākumā ceļš kļuva sausāks, bet vējš mums pūta mugurā, kā rezultātā mūsu ātrums uzlidoja līdz iepriekš uz zemes ceļa neredzētiem 30 km/h. Nedaudz tāda lidojuma – un lūk pie apvāršņa svētīgais pelēkais segums, bitumena un minerālu maisījums, kas plašās aprindās pazīstams kā άσφαλτος.
